Текст и перевод песни Kaspars Dimiters - Mātes Deja Ar Priežu Ēnām

Mātes Deja Ar Priežu Ēnām

Atkal tu dejo ar priežu ēnām
Mēness tik liels kā tamburīns
Un aiz kāpas paceļas maigi
Viļņa galotnes otrādais smīns

Tev ir viegli - tu es tik brīva
Tikai jūra un liedaga smilts
Tev no tā ka tev nav vairs nekā
Ir tik nepasakāmi silts

Vēja atnestus tāluma vārdus
Ausu gliemeži lēnītēm glauž
Un tu dzirdi kā dvēselēm ceļā
Visa radība atvadas pauž

Tavos matos vēl dzīves smarža
Tavās plaukstās vēl glāstu zīds
Kaut viena čiekura tiesu virs zemes
Gribas kaijām pacelties līdz

Tikai asaras lielas un smagas
Vēl pie kāpas tev papēžus tur
Sirdij apkārt zied kaktusi laikam
Kā tie smaržo! un kā tie dur!

Viss ir bijis viss izgaršots norīts
Bērni lieli - jau paši sāk ciest
Priežu ēnas kā atmiņu vālus
Gribas plaukstām kā zobeniem griezt

Griezt un dejot un aizplīvot liegi
Kaijām līdzi caur tumsu kas klīst
Bēgt no sevis un atgriezties brīvai
Lai pat spoguļi neatpazīst

Riteņa zvaniņu modina īkšķis
Deja ir galā - dzinn! taciņa gail
Šoreiz tu atkal neaizlidoji
Jo neatgriezties visvairāk ir bail

Mother's Dance with the Pine Shadows

Again you are dancing with the pine shadows
The moon is as large as a tambourine
And beyond the dune, it rises softly
The wave tops reflect the grin

It is easy for you - you are so free
Only the sea and the beach sand
For you, since you have nothing anymore
It is so incredibly warm

The winds brought words from afar
The ear snails gently caress
And you hear as souls on the way
All creatures express their farewells

In your hair, there is still the smell of life
In your palms, there is still the silk of caress
Just a cone's worth above the ground
I want to rise with the seagulls

Only tears, large and heavy
Still hold you at the dune
Cactuses bloom around the heart, I guess
How they smell! and how they prick!

Everything has been, everything tasted and swallowed
The children are big - they begin to suffer
The shadows of the pines like memory scrolls
I want to cut them with my palms like swords

To cut and dance and flutter softly
With the seagulls through the darkness that roams
To escape from myself and return free
So that even mirrors do not recognize

The thumb awakes the bicycle bell
The dance is over - the path is quick
This time you did not fly away again
Because not returning is the most frightening of all