Текст и перевод песни Kaspars Dimiters - Uz Mirdzošā Sliekšņa

Uz Mirdzošā Sliekšņa

Dziestošu ķermeņu rinda pie cauruma mākoņainā sienā
Sniegbaltām salvetēm aizklātas eņģeļu sejas
Cik ļoti man gribējās ieraudzīt sevi kaut vienā
Bet nodzisa gaisma un sākās pēdējās dejas

Viss bija jāatceras – katrs akmens pamestais krūtīs
No žurnālu vākiem apgūtais un uzlasītais no ielas
Neredzamais ar ko es dejoju nopūta liesmu manu acu rūtīs
Un teica – tikai tagad tavas problēmas pa īstam būs lielas

Zibens man izlēca priekšā un lūdz noskūpstīt pēdējo reizi
Es metu krustu un dzirdēju sen atdzisušus smieklus
Pirmā mīlestība kā kaza atkal lēkāja nepareizi
Arī naivais pieclapis ceriņzieds vairs nevēstīja mūžību vieglu

Mātes rokas kā ubaga spārni nesa mani pie altāra kājām
Lai es Dieva atstātā pēdā vēl uz mirkli sev atgūtu jūru
Bet tā visa jau bija tik vēsture – smaga nasta ceļā uz mājām
Ne vairs vīna ne kaislību maskas ne vairs pierasto kaislības mūru

Kur tu biji ak bēgšana mana kad tik dzīvs un mūžīgs sev likos
Tūkstoš laimīgu acu krelles kad vēl dega savērtas starā
Kāpēc bailīgi meklējot sevi ar sevi es nesatikos
Tikai pazudu dziļāk un dziļāk sevi pazaudējušo barā

Gaisma aust un atmiņu pelnos mani modina atvars lai nirstu
Vaigos mirdzošais asaru zvaigznājs mans vienīgais ceļvedis sevī
Mana kļūda bij piedzimstot aizmirstā patiesība ka mirstu
Mana veiksme – vien tā ko atklāju mana miršana tevī

On the Threshold of Dying

A line of fading bodies at the hole in the cloudy wall
White napkins veil the faces of angels
How I wanted to see myself in just one of them
But the light went out and the last dances began

I had to remember everything — every stone thrown in my chest
Learned from the pages of magazines and picked up from the streets
The invisible one I danced with blew out the fire in the windows of my eyes
And said — only now will your problems truly be deep

Lightning jumped out in front of me and asked for a last kiss
I crossed myself and heard long-dead laughter
First love like a goat again jumped up and down all wrong
And the naive five-leaf lilac flower no longer announced an easy eternity

My mother's hands like a beggar's wings carried me to the foot of the altar
So that in God's forsaken place I could reclaim the sea for a moment
But all of that was history — a heavy burden on the way home
No more wine or masks of passion no more familiar wall of passion

Where were you oh my escape when I felt so alive and eternal
A thousand happy eye-beads when they still burned strung up in the beam
Why did I not meet myself as I fearfully searched for myself with myself
Only to sink deeper and deeper into the crowd who had lost themselves

The light dawns and in the ashes of memory ajar awakens me to plunge in
The shining constellation of tears on my cheeks my only guide to myself
My mistake was forgetting at birth the truth that I must die
My luck — the only thing I discovered—my dying in you