Текст и перевод песни Zigfrīds Muktupāvels - Mēmā Dziesma

Mēmā Dziesma

Pār mani mēma debess plešas,
Un mēma, mēma pļava zied.
Kāpēc es atkal esmu bešā,
Kāpēc man vajag tukšā iet?

Kāpēc man vajag iet un meklēt
To balsi, kura pelnos dun?
Klau, vēji maldās dziļi eglē,
Un vijole tur raud kā suns.

.Piedz.
Ej un dedz,
Sadedz savu balsi meklējot.
Tikai savu balsi vienīgo,
Tikai savu balsi, balsi to.

Pār mani liecas mēmi zari.
Bet varbūt tās ir stabules,
Un es kā mēmais, es kā mēmais.
Bet ja nu jūra esmu es.

Un ja nu viss ir dzīvs un ziedošs,
Un pelnos vīru kori dun,
Un ja nu dvēsele dzied eglē,
Un savu likteni smilkst suns.

Silent Song

A mute sky spreads above me,
And a mute, mute meadow blooms.
Why am I again in vain,
Why must I go empty-handed?

Why must I go and seek
That voice that hums in the ashes?
Listen, the winds wander deep in the fir,
And the violin there cries like a dog.

.Cho.
Go and burn,
Burn yourself looking for your voice.
Only your voice, your only voice,
Only your voice, that voice.

Mute branches lean over me.
But perhaps they are pillars,
And I am mute, I am mute.
But what if I am the sea.

And what if everything is alive and blooming,
And choirs of men hum in the ashes,
And if the soul sings in the fir,
And the dog whimpers his fate.