Lyrics Ielas - Zigfrīds Muktupāvels

Man ielās dažreiz skumjāk kļūst kā naktī,
Kad miklā tumsā dziest pie loga logs.
Zem akmens cietokšņiem trūd sapņi dziļi rakti,
Un benzīntavnā asins upes plok.

Man brīžiem elpas pietrūkst zemes krastos
Un kājas atsakās bez mērķa tālāk klīst.
Kaut vēji šalko svešu kuģu mastos
Un naktīs meteori mirdzot krīt.

Un tad es sajūtu, ka ielās pretī
Man smaidu nesviedīs vairs neviens,
Ka dzīves šaha spēle pazaudēta,
Bet tas kas zaudējis ir dzīvei lieks.

Ak, pilsēta, vairs mani tavās rokās
Kā upju straumes jūrā neaizraus,
Ne atdzimšu vairs mīlas saldās mokās,
Ne mieru radīšu kā doktors Fausts.

Zem akmens cietokšņiem trūd sapņi dziļi rakti,
Un benzīntvanā sirds kā putns smok
Bet ielās skumji, skumji kļūst kā naktī,
Kad miklā tumsā dziest pie loga logs.