Текст песни Vecais Pulkstenis - Harijs Spanovskis

Kā laika liecinieks, kā soģis cēls Šis vecais pulkstenis vai notiesā vai žēlo, Bij prieka zvans tik tīrs, kad durvis vēri tu sirds atbalsoja katru sitienu.
Kad projām aizgāji, zvans izdzisis Man lika domāt laiks būs mēmās sāpēs miris, Bet iedunējās zvans kā atvadoties žēli Un vecais pulkstenis joprojām iet.
Piedz.
Dzīvi nav lemts mums pagriezt atpakaļ, Vai laiku apturēt vien tik uz mirkli, Kaut vientulīgs mans ceļš caur nakti tumšo rit Ik stundu vecais pulkstens rāmi sit.
Tev, durvis aizverot, bij skatiens tāls Tāds sirdij stīgas rauj un pulksteņzvaniem mēles.
Bet nevarēju es tad laiku apstādināt Un nespēju pat tevi aizkavēt.