Текст и перевод песни Zigfrīds Muktupāvels - Vecās Grāmatas

Vecās Grāmatas

Kad manam domu kuģim nav vairs masta
Un velti gaidu, kad tas ostā stās,
Tad redzu vēl, ka zeme neatrasta
Man pretī staro vecās grāmatās.

Tur lapas ir, kas pazīst dzīves lāstu –
Tās spēku pagurušā sirdī lej,
Bet dziesmas zin, cik mīļi saule glāsta
Un ļaunāk vēl kā ielās ļaudis smej.

No sāpēm pasakās es mieru smeļu:
Tām zināms viss, kas ir, kas būs un bija,
Ka daudz šai pasaulē ir gaišu ceļu
Un daudz bij nakšu, kurās zvaigznes lija,

Ka kādreiz aizmirsta būs lielā vienaldzība
Un prieka vilnis skries caur dzīslām silts,
Kad sirdis vienos lielā dzīvotgriba,
Šai vecā pasaulē, kur vēl pat smaids ir – vilts.

Old Books

When my ship of thought no longer has a mast
And I wait in vain for it to dock,
Then I still see that the undiscovered land
Shines towards me in old books.

There are pages there that know the curse of life –
They pour strength into the weary heart,
But songs know how lovingly the sun caresses
And even more wickedly than people laugh in the streets.

From pain, I draw peace in fairy tales:
They know everything that is, was, and will be,
That there are many bright paths in this world
And there have been many nights in which stars fell,

That the great indifference will once be forgotten
And a wave of joy will run warmly through your veins,
When hearts are united by a great will to live,
In this old world, where there is still – deceit, even in a smile.